Atmiņu stāsti par Naukšēniem

Andra tēvs Artūrs Ziemanis no 1945. gada līdz 1988. gadam strādājis brūzī par kurinātāju. Viņš arī ir viens no tiem, kas kopā ar Frici Siliņu vāciešus piedzirdīja, lai brūzi neuzspridzina. Andris atceras, kad bija maziņš, vienmēr labprāt nesis uz brūzi tēvam pusdienas, jo tad varējis arī kārtīgi limonādi padzerties. Lai pagatavotu limonādi, pagalmā grauzdēts cukurs. No tā tapuši arī cukurgailīši, pēc kuriem bērni rindā stāvējuši.

Katlumāja brūzī bijusi galvenā sanākšanas vieta. Pēc darba aukstajos pagrabos tur vienmēr varēja sasildīties – gan pasēžot pie siltās krāsns, gan iedzerot siltu aliņu. Brūžnieki vienmēr kopā svinējuši Jāņus. Upes krastā kūruši lielo ugunskuru un ballējuši līdz rītam. Varbūt arī pie šī ugunskura Andris izsapņojis savu sapni un, pabeidzot Naukšēnu vidusskolu, iestājies Liepājas Jūrniecības koledžā.

Būdams muzikāls cilvēks, Andris kopā ar kursabiedriem nodibina savu kapelu. Muzikanti brauc arī uz Naukšēniem, lai uzspēlētu draugu kāzās. “Lai vai kā,” saka Andris, “visi ceļi uz mājām veda caur brūzi!” Vienmēr pirmais valsis atbraucot un pēdējais valsis aizbraucot, ticis nospēlēts brūža pagalmā! Vēlāk, jau kā kapteinis, Andris ceļojis uz Āfriku, Labradoras pussalu un Kanāriju salām, bet, atgriežoties mājās, atvedis līdzi divas somas ar jūrnieku signālraķetēm. Sagaidot Jauno gadu, brūža pagalmā notikusi vērienīga uguņošana (tajā laikā salūti nebija pieejami).

1992. gada martā ap plkst. 20.00 brūzī izcēlās ugunsgrēks. Tīrot krāsnis, strādnieki karstās ogles sagrābuši maisos un neiznesuši ārā. Izdega grīda ap kaltēm un atpūtas istabiņa. Kopumā ugunsgrēku ļoti veiksmīgi likvidēja, jo dzēšanas darbos piedalījās visi brūžnieki, Naukšēnu brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda, kuru vadīja Andrejs Rullis, un vēl 13 ugunsdzēsēju ekipāžas no visa Valmieras rajona. Andrejs stāsta: “Viss beidzās labi, pateicoties tam, ka upe ir blakus brūzim un ūdeni dzēšanai varēja sūknēt tonnām!”

Armīns Seņkāns – viens no brūžniekiem, kas piedalījās dzēšanā, – atceras, ka dzēšanas trakumā nav varējis atvērt katlumājas durvis, lai piekļūtu ugunsdzēšamajiem aparātiem, un ar visu spēku durvis izspēris. Izrādījās, ka otrpus durvīm stāvējis brīvprātīgais ugunsdzēsējs Aivars Rullis, kurš saņēmis sitienu ar durvīm tieši pa seju. Pēc tam kādu laiku drosmīgajam ugunsdzēsējam nācās pavadīt slimnīcā, lai izārstētu smadzeņu satricinājumu. Savukārt Andrejs Rullis par drosmīgu un operatīvu darbu saņēmis prēmiju 3 rubļu apmērā, par ko nopircis skaistas rīta čības.

1968. gadā Naukšēnu brūzi pievienoja Cēsu alus darītavai. Brūzī strādāja ap 50 līdz 60 strādnieku, ražoja Rīgas, Senču un Cēsu alu, ko veda uz Salacgrīvu, Aloju, Valmieru un Valku. Reizi nedāļā tika piekrauta ZIL mašīna ar 460 kastēm alus, kas bija 9200 pudeļu jeb 4,6 tonnu alus, ko veda uz dažādiem Pleskavas apgabaliem, tai skaitā uz Borovičiem.

Rīgas alus 60. gados tika ražots pēc ГОСТ standartiem (Gosudarstvenije standarti). Savukārt Marta, Senču un Žiguļu alu ražoja pēc RTN standartiem (Republikas tehniskie noteikumi). Ap 1972. gadu parādījās VTN (Vietējie tehniskie noteikumi), pēc kuriem citas alus darītavas, piemēram, Tērvete, ražoja alu. Senču alus tika ražots ar alkohola stiprumu 2,8 %, bet Rīgas alus – 3,4 %. Stiprums netika etiķetēs norādīts, jo to neprasīja tā laika likumdošana. Vēlāk 70. gados etiķetēs sāka norādīt misas blīvumu procentos, tā maldinot pircēju par alkohola daudzumu alū. Piemēram, uz etiķetes norādot – 14 % alus). Cena alum bija valsts noteikta un tika iedrukāta etiķetēs – 0,21 kapeika par 0,5 l alus pudeli.

Pēc alus izvārīšanas tas tika aizpumpēts uz Ķiršupi, bet tad caur dzesēšanas sistēmu uz raudzēšanas kubliem. Alu tajā laikā dzesēja ar sāls šķīdumu. Šķīduma koncentrācija bija tik liela, ka šim sālsūdenim ābols peldēja pa virsu! Kādu dienu garšojot alu, kas atradās raudzēšanas kublos, darbinieki sajuta sāļu garšu. Tapa skaidrs, ka notikusi dzesēšanas šķīduma noplūde. Bija sabojājies ap 10 tonnu alus! Darbinieki visādi centušies glābt situāciju – šķaidījuši ar labo alu, pildījuši pudelēs un vēl visādus brīnumus darījuši, lai kaut kā labotu situāciju. Nevar taču zemē gāzt tādu daudzumu alus! Tehnoloģe Maiga Bērztīsa nosirmojusi četru dienu laikā.

1975. gadā no visas Latvijas Republikas alus darītavām tika deleģēti 3 cilvēki braucienam uz Čehoslovākijas alus rūpnīcām. Grupu vadīja Kārlis Tomsons. No Naukšēnu alus darītavas pieredzes apmaiņā devusies alus meistare Lidija Lāce un laborante Ināra Bērziņa. Šo braucienu Lidija atceras kā sapni, jo tajā laikā nokļūt ārzemēs bija ļoti grūti.

99 gadu jubileju brūzis svinēja paši savā lokā – sarkanajā stūrītī.

Brūžnieki bija kā ģimene – kopā brauca sēņot, ogot, riekstot. Sakāpa vaļējā GAZ mašīnā un kopā ar šoferīšiem Kostju un Gunāru Bērzupu devās ceļā. Pagalmā svētdienās rīkoja ballītes – spēlēja akordeonu, harmonikas, dejoja, spēlēja punus jeb sviliņu un dzēra siltu alu (atnesa spaini ar siltu ūdeni, kurā ievietoja misiņa alus kausu). Kādēļ siltu? Iespējams, ka pagrabos bija nosaluši, jo tur temperatūra nepārsniedza +6 °C, vai arī lai vairāk noreibtu.

Alus gatavošana bija roku darbs. Visgardākais bija Marta alus – vienīgais tumšais alus, ko ražoja brūzī. Tam pievienoja grauzdētu cukuru, ko karamelizēja lielos katlos brūža pagalmā. Alu veda uz Valmieru, Valku, Strenčiem. Alus mucas reizi gadā piķēja – iznesa brūža pagalmā, sasmērēja ar piķi un tad, bērniem sperot mucu ar kāju sev pa priekšu, bija jāveļ pa pagalmu, lai piķis vienmērīgi izklātos pa mucas iekšpusi. Pudeles mazgāja ar kaustisko sodu. Viena strādniece ar iesauku Hrušķovs reiz aiz pārpratuma bija sadzērusies šo mazgāšanas līdzekli, bet viss beidzās veiksmīgi!

Katru gadu iesalnīcā tika sanestas meijas un svinēti alus svētki. Galdus klāja brūžnieki paši – katrs kaut ko mājās pagatavoja un atnesa. Un, protams, kas tā par ballīti bez alus! Arī Lidijas kāzas svinētas brūža sarkanajā stūrītī. Brūža pagalmā notikušas arī bēres. Tajā pašā gazikā, ko izmantoja ogošanai, sēņošanai un ekskursijām, arī pavadīja pēdējā gaitā. Var teikt – pēdējā ekskursijā!

Brūzim bijusi sava ugunsdzēsēju komanda, kura vienmēr piedalījusies sacensībās un saņēmusi godalgotas vietas. Darbinieki bieži braukuši ar laivām makšķerēt un pēc tam kopīgi vārījuši zivju zupu. Tālākais brauciens bijis 1973. gadā uz Burtnieku ezeru. Airējuši divas dienas, pa ceļam nakšņojuši teltīs. Galā airējuši pāri Burtniekam. Grūtākais bijis pārkļūt Rūjienas slūžām, tad pa krastu vilkuši smagās laivas, lai šķērsotu šo “ūdenskritumu”. Mājās gan vesti ar mašīnu. Viktors atceras, ka šajā laivu braucienā vienā laivā braukusi alus meistare Lidija Lāce un elektriķis Giks (Vilnis Engers), kurš labi spēlējis ģitāru. Garajā ceļā Giks sniedzis Viktoram pirmo ģitāras spēles apmācību, ko viņš turpināja apgūt arī pēc tam. Visu mūžu pēc tam Viktors spēlējis ģitāru un dziedājis, laužot tuvākās apkārtnes meiteņu sirdis. Kad tikuši līdz Burtniekam, Lidija teikusi: “Gik, ja Tu mani pārvedīsi pāri ezeram, varēsi jebkurā diennakts laikā nākt pēc alus!” Giks pārvedis un Lidija turējusi savu vārdu.

Vienmēr brūža sarkanajā stūrītī ticis sagaidīts Jaunais gads ar salavecīti. Kā vienu no dāvaniņām, Viktors atceras brūzī ražoto iesala dzērienu un šokolādi. Kad Viktors paaudzies, pa vasarām nācis uz brūzi strādāt – labojis un izgatavojis koka kastes, krāmējis pudeles, cilājis kastes un darījis visādus citādus darbus.

Kuriozs. Kādu rītu pie iesala kaltes durvīm atklāta nebūšana – kāds bija nokārtojies uz avīzes un to tur atstājis. Bijis liels tracis, kam sekoja izmeklēšana. Neviens tā arī neatzinās nedarbā, taču tad attapušies, ka agrāk pastnieks uz avīzes malas uzrakstīja īpašnieka vārdu un uzvārdu. Tā nu arī huligāns ticis noķerts!

Kad brūzī beidza ražot alu, katram darbiniekam izsniedza 40 litru alus.

Vēlāk, kad alu vairs neražoja, Vilmārs darījis visādus darbus. Tēvs Edgars Aģis strādājis brūzī visu mūžu, mamma strādājusi pildītavā. Ģimene dzīvojusi tepat – brūža dzīvoklītī. Kad viņam bijuši kādi 10 gadi, kādu rītu tēvs ap plkst. 6.00 sitis pie loga: “Ej, dēls, pastrādā nedaudz manā vietā. Ir sajūta, ka jābūt copei!” Tā nu desmitgadīgais Vilmārs devies alu vārīt, bet tēvs uz copi. Pēc stundas tēvs bijis klāt ar milzīgu 5 kg līdaku – zivis tajā laikā upē pie brūža bijušas ļoti brangas.

Vilmārs pa dzīvoklīša logu redzējis lielu akmeņogļu kaudzi – kādu brīdi brūža kurināšanai izmantoja akmeņogles. Bet pāri ceļam esot bijis milzīgs kūdras šķūnis – arī ar to kurināja brūža krāsnis. Vēl Vilmārs atminas, ka upes krastā uz ugunskura lielā metāla bumbulī grauzdēts iesals, kas paredzēts iesala dzērienam. Kā lielu satraukumu Vilmārs atceras gadījumu, kad savārītās 5 tonnas misas, uzpumpētas uz Ķiršupīti, bet kāds bija aizmirsis aizgriezt kaut kādu krānu, līdz ar ko viss vārījums ietecējis Rūjas upē. Tracis liels, bet upi neizsmelsi! Bijusi arī raķešu šaušana kopā ar kapteini Andri Ziemani. Gandrīz brūzi nodedzinājuši! Šāvuši raķetes un viens no šāviņiem trāpījis brūzim uz jumta. Nekas cits nav atlicis, kā saķert galvu un noskatīties. Par laimi raķete noripojusi no jumta un tikai tad uzsprāgusi.

Kopā svinēti dažādi svētki – iesalnīcā klāti galdi, pieaugušie dejojuši, dziedājuši, bērni apkārt spēlējušies un turpat arī iemiguši.