Andra tēvs Artūrs Ziemanis no 1945. gada līdz 1988. gadam strādājis brūzī par kurinātāju. Viņš arī ir viens no tiem, kas kopā ar Frici Siliņu vāciešus piedzirdīja, lai brūzi neuzspridzina.

Andris atceras, kad bija maziņš, vienmēr labprāt nesis uz brūzi tēvam pusdienas, jo tad varējis arī kārtīgi limonādi padzerties. Lai pagatavotu limonādi, pagalmā grauzdēts cukurs. No tā tapuši arī cukurgailīši, pēc kuriem bērni rindā stāvējuši.

Katlumāja brūzī bijusi galvenā sanākšanas vieta. Pēc darba aukstajos pagrabos tur vienmēr varēja sasildīties – gan pasēžot pie siltās krāsns, gan iedzerot siltu aliņu.

Brūžnieki vienmēr kopā svinējuši Jāņus. Upes krastā kūruši lielo ugunskuru un ballējuši līdz rītam. Varbūt arī pie šī ugunskura Andris izsapņojis savu sapni un, pabeidzot Naukšēnu vidusskolu, iestājies Liepājas Jūrniecības koledžā. Būdams muzikāls cilvēks, Andris kopā ar kursabiedriem nodibina savu kapelu. Muzikanti brauc arī uz Naukšēniem, lai uzspēlētu draugu kāzās. “Lai vai kā,” saka Andris, “visi ceļi uz mājām veda caur brūzi!” Vienmēr pirmais valsis atbraucot un pēdējais valsis aizbraucot, ticis nospēlēts brūža pagalmā!

Vēlāk, jau kā kapteinis, Andris ceļojis uz Āfriku, Labradoras pussalu un Kanāriju salām, bet, atgriežoties mājās, atvedis līdzi divas somas ar jūrnieku signālraķetēm. Sagaidot Jauno gadu, brūža pagalmā notikusi vērienīga uguņošana (tajā laikā salūti nebija pieejami).