Brūžnieki bija kā ģimene – kopā brauca sēņot, ogot, riekstot. Sakāpa vaļējā GAZ mašīnā un kopā ar šoferīšiem Kostju un Gunāru Bērzupu devās ceļā. Pagalmā svētdienās rīkoja ballītes – spēlēja akordeonu, harmonikas, dejoja, spēlēja punus jeb sviliņu un dzēra siltu alu (atnesa spaini ar siltu ūdeni, kurā ievietoja misiņa alus kausu). Kādēļ siltu? Iespējams, ka pagrabos bija nosaluši, jo tur temperatūra nepārsniedza +6 °C, vai arī lai vairāk noreibtu.

Alus gatavošana bija roku darbs. Visgardākais bija Marta alus – vienīgais tumšais alus, ko ražoja brūzī. Tam pievienoja grauzdētu cukuru, ko karamelizēja lielos katlos brūža pagalmā. Alu veda uz Valmieru, Valku, Strenčiem.

Alus mucas reizi gadā piķēja – iznesa brūža pagalmā, sasmērēja ar piķi un tad, bērniem sperot mucu ar kāju sev pa priekšu, bija jāveļ pa pagalmu, lai piķis vienmērīgi izklātos pa mucas iekšpusi.

Pudeles mazgāja ar kaustisko sodu. Viena strādniece ar iesauku Hrušķovs reiz aiz pārpratuma bija sadzērusies šo mazgāšanas līdzekli, bet viss beidzās veiksmīgi!

Katru gadu iesalnīcā tika sanestas meijas un svinēti alus svētki. Galdus klāja brūžnieki paši – katrs kaut ko mājās pagatavoja un atnesa. Un, protams, kas tā par ballīti bez alus! Arī Lidijas kāzas svinētas brūža sarkanajā stūrītī. Brūža pagalmā notikušas arī bēres. Tajā pašā gazikā, ko izmantoja ogošanai, sēņošanai un ekskursijām, arī pavadīja pēdējā gaitā. Var teikt – pēdējā ekskursijā!