Brūzim bijusi sava ugunsdzēsēju komanda, kura vienmēr piedalījusies sacensībās un saņēmusi godalgotas vietas.

Darbinieki bieži braukuši ar laivām makšķerēt un pēc tam kopīgi vārījuši zivju zupu. Tālākais brauciens bijis 1973. gadā uz Burtnieku ezeru. Airējuši divas dienas, pa ceļam nakšņojuši teltīs. Galā airējuši pāri Burtniekam. Grūtākais bijis pārkļūt Rūjienas slūžām, tad pa krastu vilkuši smagās laivas, lai šķērsotu šo “ūdenskritumu”. Mājās gan vesti ar mašīnu.

Viktors atceras, ka šajā laivu braucienā vienā laivā braukusi alus meistare Lidija Lāce un elektriķis Giks (Vilnis Engers), kurš labi spēlējis ģitāru. Garajā ceļā Giks sniedzis Viktoram pirmo ģitāras spēles apmācību, ko viņš turpināja apgūt arī pēc tam. Visu mūžu pēc tam Viktors spēlējis ģitāru un dziedājis, laužot tuvākās apkārtnes meiteņu sirdis. Kad tikuši līdz Burtniekam, Lidija teikusi: “Gik, ja Tu mani pārvedīsi pāri ezeram, varēsi jebkurā diennakts laikā nākt pēc alus!” Giks pārvedis un Lidija turējusi savu vārdu.

Vienmēr brūža sarkanajā stūrītī ticis sagaidīts Jaunais gads ar salavecīti. Kā vienu no dāvaniņām, Viktors atceras brūzī ražoto iesala dzērienu un šokolādi.

Kad Viktors paaudzies, pa vasarām nācis uz brūzi strādāt – labojis un izgatavojis koka kastes, krāmējis pudeles, cilājis kastes un darījis visādus citādus darbus.

Kuriozs. Kādu rītu pie iesala kaltes durvīm atklāta nebūšana – kāds bija nokārtojies uz avīzes un to tur atstājis. Bijis liels tracis, kam sekoja izmeklēšana. Neviens tā arī neatzinās nedarbā, taču tad attapušies, ka agrāk pastnieks uz avīzes malas uzrakstīja īpašnieka vārdu un uzvārdu. Tā nu arī huligāns ticis noķerts!

Kad brūzī beidza ražot alu, katram darbiniekam izsniedza 40 litru alus.