Vēlāk, kad alu vairs neražoja, Vilmārs darījis visādus darbus. Tēvs Edgars Aģis strādājis brūzī visu mūžu, mamma strādājusi pildītavā. Ģimene dzīvojusi tepat – brūža dzīvoklītī.

Kad viņam bijuši kādi 10 gadi, kādu rītu tēvs ap plkst. 6.00 sitis pie loga: “Ej, dēls, pastrādā nedaudz manā vietā. Ir sajūta, ka jābūt copei!” Tā nu desmitgadīgais Vilmārs devies alu vārīt, bet tēvs uz copi. Pēc stundas tēvs bijis klāt ar milzīgu 5 kg līdaku – zivis tajā laikā upē pie brūža bijušas ļoti brangas.

Vilmārs pa dzīvoklīša logu redzējis lielu akmeņogļu kaudzi – kādu brīdi brūža kurināšanai izmantoja akmeņogles. Bet pāri ceļam esot bijis milzīgs kūdras šķūnis – arī ar to kurināja brūža krāsnis.

Vēl Vilmārs atminas, ka upes krastā uz ugunskura lielā metāla bumbulī grauzdēts iesals, kas paredzēts iesala dzērienam.

Kā lielu satraukumu Vilmārs atceras gadījumu, kad savārītās 5 tonnas misas, uzpumpētas uz Ķiršupīti, bet kāds bija aizmirsis aizgriezt kaut kādu krānu, līdz ar ko viss vārījums ietecējis Rūjas upē. Tracis liels, bet upi neizsmelsi!

Bijusi arī raķešu šaušana kopā ar kapteini Andri Ziemani. Gandrīz brūzi nodedzinājuši! Šāvuši raķetes un viens no šāviņiem trāpījis brūzim uz jumta. Nekas cits nav atlicis, kā saķert galvu un noskatīties. Par laimi raķete noripojusi no jumta un tikai tad uzsprāgusi.

Kopā svinēti dažādi svētki – iesalnīcā klāti galdi, pieaugušie dejojuši, dziedājuši, bērni apkārt spēlējušies un turpat arī iemiguši.